Karstvīns

Kopš viduslaikiem, kad aukstajās ziemās nebija viegli paglābties no ledainā aukstuma, Rietumeiropas valstu iedzīvotāji meklēja alternatīvas sasildīšanās iespējas, lai sildītos ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses. Viena no šīm tradīcijām bija karstvīna dzeršana, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām.

Karstvīns radies dabiski - senos laikos bija ierasts, ka vīns mucā un pudelēs saskāba. Tie, kuri nemācēja no tā izgatavot etiķi, vīnu karsēja, pievienojot garšvielas un medu, tā padarot to saldāku, izvairoties no asās smaržas un garšas un atkal iegūstot lietojamu alkoholisku dzērienu.

Tāpat ir sena tradīcija vīniem pievienot dažādas garšvielas. Tā viduslaiku klosteros bija pieņemts lietot ārstnieciskos vīnus, kuriem tika īpaši rūpīgi izvēlētas sastāvdaļas. Dažkārt vīns tika karsēts, lai  akcentētu kādu no tā īpašībām. Lielākoties karstajos vai sildītajos vīnos garšvielas tika lietotas ne tikai garšas pastiprināšanai, bet arī tādēļ, lai aizsargātu no dažādām raksturīgajām attiecīgā gadalaika infekcijām. Tika izmantots kanēlis, krustnagliņas, koriandrs, muskatrieksts, ingvers, lauru lapas, salvija, rozmarīns, lai radītu ne tikai patīkamo aromātu, bet arī lai veicinātu, galvenokārt, gremošanas sistēmas darbību.

Uz Latviju karstvīns atnācis no Vācijas. Sākotnēji to gatavoja ārā, uz ielas, un tirgoja Ziemassvētku gadatirgos. Vācu nosaukums "Glühwein" nozīmē – "kvēlojošs jeb karsts vīns".

Šodien šo dzērienu var nopirkt daudzos veikalos, bet lielāku baudījumu gūsiet, gatavojot to paši. Jūs ne tikai iegūsiet ārkārtīgi garšīgu un kvalitatīvu dzērienu, bet arī piepildīsiet savu māju ar neaizmirstamu 

Ziemassvētku aromātu! Gatavošanai izvēlēties gan balto, gan sarkano vīnu, taču ieteicams nepirkt jau sagatavoto vīnu pudelēs vai tetrapakās. Tajos tiekot izmantoti zemas un pat ļoti zemas kvalitātes vīni, kuru garšu mēģina saglābt ar lielu cukura daudzumu. 

Karstvīna sastāvdaļas

Karstvīna gatavošanai tiek izmantotas dažādas garšvielas: kanēlis, krustnagliņas, kardamons, anīss, melnie un smaržīgie pipari, koriandrs, lauru lapas, muskatrieksts, kadiķogas.

Lai uzlabotu garšu, izmanto ingveru, citrusu (visbiežāk - apelsīnu) miziņas, medu vai cukuru, ābolus, žāvētus augļus un riekstus.

Var pievienot arī augļu vai ogu sulu, roibosa vai kādu citu tēju, bet tie, kuri dod priekšroku stiprākam dzērienam, var pievienot nedaudz ruma, brendija vai konjaka. 

Karstvīna pamatā ir sarkanvīns, vislabāk sauss un ne pārāk dārgs. 

Karstvīna pagatavošana

Karsējot karstvīnu ar garšvielām, to nevajag vārīt, vēlams nepārsniegt 70 grādu temperatūru, citādi aromāts un alkohols izgaros. Pēc garšas to saldina ar cukuru vai medu un apsedz ar vāku, lai tas nedaudz nostāvas un iesūc augļu un garšvielu aromātu. Pirms pasniegšanas var nedaudz pievienot brendiju vai tumšo rumu.

Pasniegt karstvīnu var stikla krūzēs vai glāzēs no bieza stikla, dekorēt ar apelsīna šķēli vai kanēļa standziņu. Ārā karstvīnu labāk pasniegt māla vai keramikas krūzēs.

Piparkūkas

Jau no pirmsākumiem piparkūka bijusi tirdziņu delikatese. Mīksta, ar garšvielām piesātināta kūka vai kraukšķīgs cepums. Dažreiz gaišs, citreiz tumšs, pikants vai salds un gandrīz vienmēr cilvēciņa, zvaigznes, dzīvnieka, mēness vai citas formas un rotāts ar glazūru. Kaut piparkūkām (ingvera maizītēm) ir sena vēsture, tādas kā šodien tās Eiropā izplatījās tikai XV gadsimtā.

Jau Senajā Grieķijā ingvers bija pazīstams, jo līdzās citām īpašībām tam piemita spēja paildzināt ēdiena mūžu. To pievienoja maizei un kūkām, kas vainagojās ar visā pasaulē pazīstamā cepuma radīšanu. Jau no pašiem pirmsākumiem piparkūka bija tirdziņu delikatese. Vietās, kur notika tirgošanās un dažādas izdarības, tirgoja arī piparkūkas, ko nesa mājās kā piemiņas lietu. Lieldienu tirdziņos pārdeva piparkūkas ziedu formā, bet rudenī tās kļuva par putniem un dzīvniekiem. Ar piparkūkām ir saistītas daudz dažādu tradīciju - Ziemassvētkos tajās iecep monētu, un, kas to uzkož, nākamajā gadā kļūst bagāts, neprecētajām sievietēm jāapēd piparkūku vīriņš, tad tiks pie īstā puiša.

 Ar laiku piparkūku cepšana izveidojās par noteiktu arodu. Eiropā Vācijā ir vissenākās šodien pazīstamo piparkūku cepšanas tradīcijas - neviens tirdziņš tur nav iedomājams bez ar cukura glazūru rotātām piparkūku grēdām. Nirnberga ir pazīstama kā piparkūku galvaspilsēta, jo tieši tur sāka cept mīkstās piparkūkas Lebkuchen. Tās radīšanai XVII gadsimtā tika pieaicināti tikai labākie cepēji un pat amatnieki, kas no koka izgrieza sarežģītas formas, un mākslinieki, kas piparkūkas rotāja. No vācu Lebkuchen tika uzcelta arī raganas mājiņa pasakā par Ansīti un Grietiņu. Nirnbergas piparkūku cepēji bija slavenai ar savām garšvielām, un viņus dēvēja arī par piparu maisiņiem.

Arī Francijā piparkūku cepšana bija atsevišķa nozare, to cepēji apvienojās no kūku un cepumu cepējiem atsevišķā ģildē. Parīze no XI līdz pat XIX gadsimtam mūki pārdeva piparkūkas cūkas formā. XIX gs. piparkūkas modernizējās un kļuva romantiskākas, piedzīvojot arī savu uzvaras gājienu Ziemassvētkos, kad no piparkūkām cep pat milzīgas mājas, ko pēcāk dekorē ar biezu pūdercukura glazūras kārtu. No Vācijas piparkūku cepšanas tradīcijas aizceļoja uz Ziemeļeiropu, arī Latviju.

Vecmāmiņas piparkūku mīkla

Sastāvdaļas:

•  500g cukurs
•  300g medus
• 380-400g cūku tauki
•  3 olas
• 1kg milti
•  ½ tējkarote citronskābe
• 1 tējkarote soda
• Garšvielas

Pagatavošana:

Cukuru uz pannas sabrūnina un atšķaida ar ½ glāzi verdoša ūdens.

Pa to laiku, izkausē taukus un abas masas verdošas sajauc kopā.

Masu atdzesē un piemaisa  medu, sakultas olas, piesijā miltus, kuros iejaukta citronskābe, soda un garšvielas.

Samīca un atdzesē. Līdz cepšanai mīklu glabā vēsā un tumšā vietā.

Piparkūkas būs īpaši garšīgas un aromātiskas ja mīklu gatavosi vismaz mēnesi pirms Ziemassvētkiem. 

Ziemassvētku pudiņš

Lai arī Ziemassvētku pudiņš ir ļoti sātīgs un pamatīgs ēdiens, tas vēl arvien ir ļoti iecienīts Ziemassvētku dienas, 25. decembra, ēdiens gandrīz katrā angļu ģimenē, un katrai ģimenei ir sava recepte, kas nodota no vecmammas vai mammas un tāda tiek gatavota vēl šodien. Tas nekas, ka gandrīz nevienam tieši Ziemassvētku dienā pēc maltītes nav vietas šādam sātīgam desertam, tas tik un tā tiek gatavots laicīgi, pasniegts un ēsts, bet viss pārpalikums tiek glabāts ilgāk, tāpat vēsā vietā un tiek ēsts pat Lieldienās.

Ziemassvētku pudiņa (saukts arī par plūmju pudiņu) pirmsākumi sniedzas Anglijā senā pagātnē, kur vislielāko slavas gājienu tas piedzīvoja pēc Čārlza Dikensa romāna "Ziemassvētku dziesma" iznākšanas, jo tur viņš ļoti spilgti aprakstīja tieši šādu pudiņu.Plūmju pudiņš kā tāds kļuva zināms tikai 18. gadsimtā, bet tā priekšgājēji bija zināmi un tika gatavoti jau kopš 15. gadsimta, tiesa gan, sāļā veidā (arī Anglijā). Tiek minēts, ka galvenokārt pudiņus gatavoja, lai ziemai saglabātu dažādus produktus, galvenokārt gaļu (jo agrāk šādos pudiņos bija arī gaļa), un lai visas ziemas garumā būtu ar ko pacienāt viesus. Šādu uzglabāšanu nodrošina pudiņa gatavošanas veids (tvaicēšana vairākas stundas) un nostādināšana vēsā vietā.Tradicionālo Ziemassvētku pudiņu jāsāk gatavot jau labu laiku pirms svētkiem, vismaz dažus mēnešus vai pat veselu gadu (ja pudiņš būs labi pagatavots) pirms svētkiem, bet pats pēdējais laiks, kad to darīt, ir "Samaisīšanas svētdienā" ("Stir it up Sunday"), kas ir pēdējā svētdiena pirms pirmās adventes. Tas nepieciešams, lai pudiņš patiešām nogatavotos un kļūtu sulīgs un pilnīgs.  Kristīgās ģimenēs pie maisīšanas roka jāpieliek ikvienam ģimenes loceklim, tādējādi godinot Jēzu Kristu. Cita tradīcija norāda, ka maisīšanas laikā katrs, kurš pamaisa pudiņu, var kaut ko ievēlēties.

Agrāk, gatavojot pudiņu, pamatā izmantoja dārgas sastāvdaļas - žāvētus augļus un garšvielas, kas piedod pudiņam tā īpašo garšu. Dažos tekstos minēts, ka labam pudiņam, lai tas nestu laimi un svētību, jāsastāv no 13 sastāvdaļām. Tas vienmēr būs vidēji vai ļoti tumšs, pateicoties gan sastāvdaļām, gan ilgajam gatavošanas laikam un tvaicēšanai. Pudiņu gatavo no žāvētiem augļiem, riekstiem, garšvielām, rīvmaizes, klasiski no nieru taukiem (vari aizstāt ar margarīnu vai sviestu), var pievienot melno sīrupu un, protams, cukuru, brendiju, citrusaugļu sulas un mizas. Dažās receptēs pat iesaka lietot alu. Lai izdotos labs un sulīgs pudiņš, tas ūdens peldē keramiskā traukā jātvaicē 5-6 stundas un pirms izņemšanas no trauka jāļauj tam pastāvēt vismaz 15 minūtes. Tad to pilnībā atdzisušu var ietīt kokvilnas drānā, kas samērcēta brendijā. Visu laiku līdz svētkiem tas jāaplaista un noteikti jātur skārda kārbā vēsā vietā.Vēl viena no tradīcijām - cepšanas laikā pudiņā ievietot sudraba vai zelta monētu, kas tam, kurš to ēdot atradīs, nesīs bagātību un laimi visu nākamo gadu. Arī šodien daudzi liek monētas, bet ne parastās monētas, jo tām ir īpašs pārklājums, kas nav veselīgs un arī sabojā pudiņa garšu. Un noteikti, ja tavā pudiņā ir kāda monēta, tad pirms ēšanas par to pabrīdini visus viesus, lai tie ēstu prātīgi un neviens neizlauztu zobus.Pasniedzot pudiņu Ziemassvētku dienā, tas tieši pirms pasniegšanas vēl vienu stundu jāliek gatavoties ūdens peldē. Tradicionāli to pasniedza, virspusē izgrebjot nelielu caurumu, kurā ielej brendiju. Kad pudiņu nes pie galda, brendiju aizdedzina un ar visu liesmu to dala. Klasiski pieņemts to rotāt ar akmensozolu - ar sarkanu ogu virspusē un pa zariņam katrā pusē.

Sastāvdaļas:

• 600 g rozīņu
• 150 g lielo milzu rozīņu
• 100 g žāvētu dzērveņu
• 150 g žāvētu aprikožu
• 120 g gaišās rīvmaizes
• 160 ml brendija vai konjaka
• 50 g mandeļu skaidiņu
• 180 g sviesta
• 200 g cukura
• 3 vidējas olas
• 150 g miltu
• 1 tējk. kanēļa
• ½ tējk. kardamona, malts
• ¼ tējk. smaržīgo piparu, malti
• ¼ tējk. krustnagliņu, maltas
• ½ tējk. malta ingvera

Lai Ziemassvētku pudiņš izdotos perfekts, tas jāgatavo, vēlākais, pēdējā svētdienā pirms pirmās Adventes, kas dod tam laiku pastāvēt, sasūkties ar brendiju un nobriest.

Pagatavošana:

1. Lielā bļodā liec visus žāvētos augļus. Pielej alkoholu un uzliec bļodai vai nu vāku, vai pārtikas plēvi un noliec uz diennakti, lai augļi ievelkas. Kad atceries, apgriez bļodu otrādi, lai viss samaisās.
2. Sagatavo stikla vai māla bļodu, kuru drīkst likt karstā ūdenī. Ietauko to ar sviestu. Sagatavo pannu vai katlu (kurai ir vāks). Uzvāri ūdeni.
3. Traukā sajauc miltus un mandeļu skaidas ar garšvielām.
4. Ar mikseri saputo sviestu un cukuru apmēram 2 minūtes. Tad pievieno olas un turpini kult kādas 2 minūtes. Pievieno miltus, rīvmaizi, apelsīna miziņas. Samaisi. Tad pieliec žāvētos augļus un atkal samaisi.
5. Masu liec sagatavotajā bļodā, nolīdzini virsmu. Uzliec virsū foliju, lai tā pārkaras pāri malām. Aizsien visapkārt ar pārtikas diegu. 
6. Liec pannā vai katlā, pielej karsto ūdeni tā, lai tas sniedzas bļodai līdz vidum. Uzliec katlam vāku un uz mazas liesmas tvaicē 5 h 30 minūtes. Pēc kāda laika pārbaudi, vai ir vēl ūdens, un papildini tik, cik iztvaikojis.
7. Kad laiks pagājis, izcel bļodu ārā. Ļauj pastāvēt 15 minūtes un apgriez bļodu otrādi. Ļauj, lai pilnībā atdziest.
8. Atdzisušu aplej ar 2 ēd.k. brendija, ietin kokvilnas drānā (ko arī vari piesūcināt ar brendiju), pa virsu ietin folijā un liec skārda kārbā glabāties vēsā vietā līdz svētkiem. Aplaisti katru nedēļu vienu reizi ar 2 ēdamkarotēm brendija.
9. Pirms pasniegšanas to atkal 1 h tvaicē tāpat kā gatavojot. Kad stunda pagājusi, izņem ārā un apgriez otrādi uz trauka, kurā pasniegsi. Vari dekorēt ar pūdercukuru un dzērvenēm, vari uzliet brendiju un to aizdedzināt, vari uzliet karamelizētu riekstu mērci.

Galda kartes

Galda kartes pasākumos galvenokārt nepieciešamas, lai ieviestu zināmu organizētību. Vienkārši, lai pasākuma apmeklētājus, viesus pie galda vai atsevišķiem galdiņiem sakārtotu loģiskā kārtībā. It īpaši tas ir svarīgi, ja pasākums paredz lielu dalībnieku skaitu. 

Izvietojot galda kartes, ņem vērā apmeklētāju intereses, radnieciskās saites, sociālo un ģimenes stāvokli, kā arī dzimumu. Izsenis pieņemts, ka dāmas un kungus sēdina pamīšus. 
Visbiežāk galda kartes veido vienotā stilā ar ielūgumiem, tās kalpo arī kā galda dekors. 



Galda kartes ir personisks sveiciens katram no viesiem, kā arī uzmanības un pateicības apliecinājums par ierašanos, taču galda karte var būt arī dāvana, ko pēc viesībām katrs var paņemt līdzi. 
Veidojot galda klājumu Ziemassvētkos, īpaši svarīgi padomāt par to, lai radītu ne vien skaistu, bet arī svētkiem atbilstošu atmosfēru.

Lai radītu prieku jūsu ciemiņiem vai ģimenes locekļiem, izgatavojiet īpašas, personalizētas galda kartes ar īpašiem novēlējumiem. Tās var būt arī ēdamas- piparkūku veidā. 

Adventes kalendārs

Adventes kalendārs, tāpat kā sveču aizdegšana Adventes vainagā, ir veids, kā skaitīt dienas līdz tik ilgi gaidītajiem svētkiem.
Kalendāros parasti ir 24 lodziņi, pirmais no kuriem atverams 1.decembrī, taču pašu gatavotu kalendāru var veidot pēc sirds patikas. 

Divas būtiskākās lietas, no kā sastāv Adventes kalendāri ir numurēti ietvari (kabatiņas, lodziņi u.tml.) un nelielas dāvaniņas, kas zem tiem slēpjas.

Mazākajiem svētku gaidītājiem sirdij tuvāks noteikti ir ’’klasiskākais Adventes kalendāru pildījums’’. Tie ir dažādi kārumi – šokolādes, konfektes, cepumi, žāvēti augļi vai simboliskas dāvanas (zvaniņš, rūķis, svece, neliela grāmata u.tml.)

Pieaugušajiem, interesantāks, „pildījums” varētu šķist nelielas zīmītes – tajās var būt uzrakstīti dažādi konkrētajā dienā veicami uzdevumi, vēlējumi vai dzejolīši.

Adventes (ne)vainagi

Ar Adventi sākas baznīcas liturģiskais gads. Adveniat no latīņu valodas – atnākšana.Adventes vainags ir kristiešu svētku simbols, kas ar savu spēju izgaismot un saīsināt tumšāko ziemas laiku, ir atradis vietu katrā mājā.

Adventes vainagu veidošana ģimenes lokā ir jauka tradīcija. Senāk tos gatavoja tikai no egļu skujām ar četrām sarkanām, simetriski izkārtotām svecēm. 










Mūsdienās  vainagi kļuvuši daudzveidīgāki un interesantāki, taču pats galvenais šajā apcerīgajā gaidīšanas laikā- nepazaudēt sākotnējo Adventes ideju, izprast četru sveču nozīmi un Ziemassvētku dziļāko būtību.
Adventes vainagam nebūt nav jābūt vainagam. To veidojot var ļauties iedvesmai un radīt pavisam neparastu Adventes vainagu...

Ziemassvētku tradīcijas

Ziemassvētkos mēs atzīmējam gan ziemas saulgriežus, gan Jēzus Kristus dzimšanu.

Senatnē latviešiem ziemas saulgrieži nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies.

Svētku tradīcijas katrā ģimenē ir atšķirīgas, taču ir lietas bez kurām Ziemassvētki nav iedomājami. 

Adventes vainags

Kristīgajā pasaulē Advente ir Dieva dēla atnākšanas laiks. Vainags, kurš rotāts ar četrām svecītēm simbolizē gaismas atnākšanu un uzvaru pār tumsu. Vainaga forma – aplis simbolizē mūžību un vienotību. Katrai no svecēm ir sava nozīme. Pirmā no tām ir pravieša svece (cerība), otrā – Bētlemes svece (aicinājums uz pestīšanu), trešā – ganiņu svece (prieks), bet ceturtā – eņģeļu svece (mīlestība). Tradicionālais adventes vainags tiek gatavots no priežu vai egļu zariem, kas simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību. Vainaga dekorēšanai izmanto sarkano vai violeto krāsu. Sarkanā simbolizē Jēzus mīlestību pret cilvēkiem, violetā – grēku nožēlu.

Lai arī Adventes vainags tiek saistīts tieši ar kristīgo liturģiju, tā pirmsākumi meklējami pirms kristietības. Senās Eiropas tautām bija tradīcija ziemas saulgriežu laikā mājās nest vainagus, kas bija gatavoti no mūžzaļiem augiem. Tādā veidā viņi lūdza meža gariem, elfiem un laumām palīdzēt pārciest ziemu un sargāt viņus no aukstuma.

Istabu rotāšana un Ziemassvētku svecītes

Mūsu senči ziemas saulgriežos istabas rotāja ar puzuriem, egļu vijām, kaltētiem ziediem, ēveļskaidu pušķiem un putnu spalvām. Daudzās valstīs istabu rotāšanai izmantoja mūžzaļus augus. Tāpat svētku noskaņas radīšanai tika un tiek izmantotas sveces. Arī tradīcija rotāt istabu un dedzināt sveces nāk no senatnes. Saturnālijās romieši rotāja mājas ar mūžzaļiem augiem, ko rotāja ar krāsainām lentēm. Visur mājā tika degtas sveces, lai godinātu saules dievu. Sveces tika dāvinātas draugiem paziņām un radiniekiem.

Ziemassvētku eglīte

Par Ziemassvētku eglītes rašanos vēsta kāda leģenda. 7. gs. Vācijā, Tīringā ieradies kāds angļu mūks, lai nestu tur Dieva vārdu. Mūks Tīringā paveicis ļoti daudz labu darbu, bet lai izskaidrotu pilsētas iedzīvotājiem svētās Trīsvienības ideju, izmantojis otrādi apgrieztu eglīti. Kopš šī laika egle ļoti daudziem kļuva par svētu koku. Sākumā Ziemassvētkos istabas tika rotātas ar otrādi apgrieztu eglīti.

Ir bijuši ļoti daudz un dažādu diskusiju par to, kur tikusi izrotāta pirmā Ziemassvētku eglīte. Kad un kur tas noticis pirmo reiz, protams, pierādīt nav iespējams, bet vecākie vēsturiskie avoti vēsta par to, ka 1510. gadā Rīgas rātslaukumā melnās cepurēs tērpti vīri izrotājušie eglīti ar krāšņām papīra puķēm. Pēc tam eglīte tikusi sadedzināta. Tā kā tā ir pirmā reize, kad rakstos minēta Ziemassvētku eglīte, Rīga tiek uzskatīta par pilsētu, kurā tikusi uzstādīta pirmā izrotātā svētku egle.

Ziemassvētku vecītis un dāvanas

Bērni visā pasaulē ar nepacietību gaida Ziemassvētku rītu, kad varēs izsaiņot dāvanas, ko zem eglītes atstājis Ziemassvētku vecītis. Latvijā bērni dāvanas saņem Ziemassvētku vakarā, citās zemēs bērniem jāgaida līdz 25. decembra rītam. Ir zemes, kur Ziemassvētku vecītis ierodas daudz agrāk vai daudz vēlāk, piemēram, janvārī.

Svētais Niklāvs Vācijā, Sinteer Klaas Holandē, Santa Claus Anglijā un Amerikā, tēvs Noels Francijā, Дед Мороз Krievijā, Trīs karaļi Spānijā, rūķi Zviedrijā un Burvju feja Itālijā, visi viņi ierodas ar bagātīgu dāvanu klāstu bērneļiem, kas iepriekšējā gadā labi uzvedušies. Kādam nerātnelim tiek arī pa žagaram vai melnai oglei.

Domājams, ka Ziemassvētku vecīša prototips ir svētais Niklāvs no kādas vācu tautas pasakas, kurš mēdz bērnus iepriecināt ar dažādām dāvanām. Vēl ir kāda leģenda, kas vēsta, ka Svētais Niklāvs patiesībā esot biji kāds ļoti skarbs un it kā diezgan ļauns vīrs viduslaikos, kurš reiz ziemas saulgriežu laikā pametis ar naudu pilnu maku kāda nabaga vīra meitām, lai tām nebūtu jākļūst par pērkamām sievietēm. Ziemassvētku vecītis simbolizē ticību brīnumam. Tam, ka var notikt tādas lietas, par kurām cilvēks pat neuzdrošinājās ticēt, ka tās varētu notikt.

Svētku mielasts

Senajā Romā viens no tradicionālajiem svētku ēdieniem bija no mīklas izveidots un izcepts cilvēciņš – piparkūku vīriņa priekštecis, kurš bija pārticības un auglības simbols.

Arī mūsdienās svētku mielastam visur pasaulē ir ļoti liela nozīme. Saimnieces jau laicīgi apdomā ēdienkarti un ļoti rūpīgi gatavojas svētkiem. Katrā valstī ir savi tradicionālie ēdieni un ticējumi, kas ar tiem saistīti. Latvieši tradicionāli Ziemassvētkos galdā liek deviņus ēdienus, lai nākamais gads paietu pārticībā. Neiztrūkstoši galdā ir zirņi, pupas, pīrāgi – auglības un saules simbols. Tāpat kā daudzās citās valstīs, mūsu svētku mielasts nav iedomājams bez cepeša. Ir ticējums, ka uz galda jābūt pārstāvētām visām dabas stihijām – gaisam, zemei, ūdenim un ugunij.