Ziemassvētku tradīcijas

Ziemassvētkos mēs atzīmējam gan ziemas saulgriežus, gan Jēzus Kristus dzimšanu.

Senatnē latviešiem ziemas saulgrieži nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies.

Svētku tradīcijas katrā ģimenē ir atšķirīgas, taču ir lietas bez kurām Ziemassvētki nav iedomājami. 

Adventes vainags

Kristīgajā pasaulē Advente ir Dieva dēla atnākšanas laiks. Vainags, kurš rotāts ar četrām svecītēm simbolizē gaismas atnākšanu un uzvaru pār tumsu. Vainaga forma – aplis simbolizē mūžību un vienotību. Katrai no svecēm ir sava nozīme. Pirmā no tām ir pravieša svece (cerība), otrā – Bētlemes svece (aicinājums uz pestīšanu), trešā – ganiņu svece (prieks), bet ceturtā – eņģeļu svece (mīlestība). Tradicionālais adventes vainags tiek gatavots no priežu vai egļu zariem, kas simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību. Vainaga dekorēšanai izmanto sarkano vai violeto krāsu. Sarkanā simbolizē Jēzus mīlestību pret cilvēkiem, violetā – grēku nožēlu.

Lai arī Adventes vainags tiek saistīts tieši ar kristīgo liturģiju, tā pirmsākumi meklējami pirms kristietības. Senās Eiropas tautām bija tradīcija ziemas saulgriežu laikā mājās nest vainagus, kas bija gatavoti no mūžzaļiem augiem. Tādā veidā viņi lūdza meža gariem, elfiem un laumām palīdzēt pārciest ziemu un sargāt viņus no aukstuma.

Istabu rotāšana un Ziemassvētku svecītes

Mūsu senči ziemas saulgriežos istabas rotāja ar puzuriem, egļu vijām, kaltētiem ziediem, ēveļskaidu pušķiem un putnu spalvām. Daudzās valstīs istabu rotāšanai izmantoja mūžzaļus augus. Tāpat svētku noskaņas radīšanai tika un tiek izmantotas sveces. Arī tradīcija rotāt istabu un dedzināt sveces nāk no senatnes. Saturnālijās romieši rotāja mājas ar mūžzaļiem augiem, ko rotāja ar krāsainām lentēm. Visur mājā tika degtas sveces, lai godinātu saules dievu. Sveces tika dāvinātas draugiem paziņām un radiniekiem.

Ziemassvētku eglīte

Par Ziemassvētku eglītes rašanos vēsta kāda leģenda. 7. gs. Vācijā, Tīringā ieradies kāds angļu mūks, lai nestu tur Dieva vārdu. Mūks Tīringā paveicis ļoti daudz labu darbu, bet lai izskaidrotu pilsētas iedzīvotājiem svētās Trīsvienības ideju, izmantojis otrādi apgrieztu eglīti. Kopš šī laika egle ļoti daudziem kļuva par svētu koku. Sākumā Ziemassvētkos istabas tika rotātas ar otrādi apgrieztu eglīti.

Ir bijuši ļoti daudz un dažādu diskusiju par to, kur tikusi izrotāta pirmā Ziemassvētku eglīte. Kad un kur tas noticis pirmo reiz, protams, pierādīt nav iespējams, bet vecākie vēsturiskie avoti vēsta par to, ka 1510. gadā Rīgas rātslaukumā melnās cepurēs tērpti vīri izrotājušie eglīti ar krāšņām papīra puķēm. Pēc tam eglīte tikusi sadedzināta. Tā kā tā ir pirmā reize, kad rakstos minēta Ziemassvētku eglīte, Rīga tiek uzskatīta par pilsētu, kurā tikusi uzstādīta pirmā izrotātā svētku egle.

Ziemassvētku vecītis un dāvanas

Bērni visā pasaulē ar nepacietību gaida Ziemassvētku rītu, kad varēs izsaiņot dāvanas, ko zem eglītes atstājis Ziemassvētku vecītis. Latvijā bērni dāvanas saņem Ziemassvētku vakarā, citās zemēs bērniem jāgaida līdz 25. decembra rītam. Ir zemes, kur Ziemassvētku vecītis ierodas daudz agrāk vai daudz vēlāk, piemēram, janvārī.

Svētais Niklāvs Vācijā, Sinteer Klaas Holandē, Santa Claus Anglijā un Amerikā, tēvs Noels Francijā, Дед Мороз Krievijā, Trīs karaļi Spānijā, rūķi Zviedrijā un Burvju feja Itālijā, visi viņi ierodas ar bagātīgu dāvanu klāstu bērneļiem, kas iepriekšējā gadā labi uzvedušies. Kādam nerātnelim tiek arī pa žagaram vai melnai oglei.

Domājams, ka Ziemassvētku vecīša prototips ir svētais Niklāvs no kādas vācu tautas pasakas, kurš mēdz bērnus iepriecināt ar dažādām dāvanām. Vēl ir kāda leģenda, kas vēsta, ka Svētais Niklāvs patiesībā esot biji kāds ļoti skarbs un it kā diezgan ļauns vīrs viduslaikos, kurš reiz ziemas saulgriežu laikā pametis ar naudu pilnu maku kāda nabaga vīra meitām, lai tām nebūtu jākļūst par pērkamām sievietēm. Ziemassvētku vecītis simbolizē ticību brīnumam. Tam, ka var notikt tādas lietas, par kurām cilvēks pat neuzdrošinājās ticēt, ka tās varētu notikt.

Svētku mielasts

Senajā Romā viens no tradicionālajiem svētku ēdieniem bija no mīklas izveidots un izcepts cilvēciņš – piparkūku vīriņa priekštecis, kurš bija pārticības un auglības simbols.

Arī mūsdienās svētku mielastam visur pasaulē ir ļoti liela nozīme. Saimnieces jau laicīgi apdomā ēdienkarti un ļoti rūpīgi gatavojas svētkiem. Katrā valstī ir savi tradicionālie ēdieni un ticējumi, kas ar tiem saistīti. Latvieši tradicionāli Ziemassvētkos galdā liek deviņus ēdienus, lai nākamais gads paietu pārticībā. Neiztrūkstoši galdā ir zirņi, pupas, pīrāgi – auglības un saules simbols. Tāpat kā daudzās citās valstīs, mūsu svētku mielasts nav iedomājams bez cepeša. Ir ticējums, ka uz galda jābūt pārstāvētām visām dabas stihijām – gaisam, zemei, ūdenim un ugunij.